From zero to hero

Kad mēs vēl esam tikai bērni, mēs mīlam dzīvi tādu, kāda tā ir. Mums neko nevajag. Tevi spēj iepriecināt tīrākais nieciņš. Augot lielākiem, mūsos sāk iezagties jauns apstāklis, šaubas. Par daudz ko vairs neesam droši. Pamanām, kas citiem padodas labāk kā mums. Sākam bažīties, kāpēc mums tā nesanāk. Māc šaubas vai esam pietiekami gudri, skaisti, attapīgi, radoši, slaidi, u.t.t. Es domāju ka pilnīgi katrs no mums ir nonācis kādā no šīm situācijām. Ir labi, ka mēs laicīgi to piefiksējam, bet bieži mums tas neizdodas. Mēs vairs neesam pārliecināti ne par to ko mugurā vilkt, ne par darbu kurā strādājam, ne par mīļoti cilvēku. Viss šķietami brūk un jūk.  Arī es esmu ar to saskārusies un tagad vēlos tajā dalīties ar jums. Iespējams kādam tas patiesi noderēs.

Es nekad neesmu zinājusi, kas es vēlos būt. Bērnībā laiku vienkārši pavadīju pie dabas. Daudz domāju, runājos ar kokiem. Pasaule tad likās daudz skaistāka, nekā tad, kad pabeidzu skolu. Es neizpratu to dzīšanos pēc labas karjeras un daudz naudas, bet tieši to darīja visi pārējie man apkārt. Mani interesēja daudz spēcīgākas lietas. Jau pirmajā vidusskolas gadā manu interesi pievērsa daudz nopietnākas tēmas. Lasīju par sevis apzināšanos, meditāciju, emocijām, kādas ir to dziedinošās un postošās sekas. Sāku pievērst sev liekas uzmanības ar to ka nebiju tāda kā pārējie. Bija skaidrs ka ar mani kas nav kārtībā. Kādēļ man nav tādu pašu interešu kā citiem. Vienmēr ar mani kaut kas bija ne tā. Cilvēki (izņemot mamma), vienmēr uzspieda savu viedokli. Tev vajag labi apmaksātu darbu, tev vajag labāku izglītību, varbūt tev vajadzētu nomest pāris kg, tad tu dabūtu bagātu vīru. Sapratu ka nevaru atļauties būt savādāka. Tādēļ gāju strādāt vairākos darbos, kārtīgi sportoju, lai būtu tieši tāda, kādu mani vēlējās redzēt. Daudz strādāju, maz atpūtos un vienmēr tiecos pēc panākumiem. Un tad es ieguvu nopietnu muguras traumu. Šī pieredze man atvēra acis. Dzīve neaprobežojas ar darbu, izglītību un naudu. Tā ir kas daudz vairāk. Bailes būt mierā, ir bailes paskatīties sev acīs. Es zināju ko esmu sev izdarījusi, ka neesmu nekad ieklausījusies sevī, tādēļ Dievs mani ar smagiem paņēmieniem piespieda ar seju pie zemes. Dzīve nu man bija apgriezta kājām gaisā, protams, pagāja vairāki mēneši līdz es sapratu, ka ir pienācis laiks to vienkārši pieņemt. Pieņemt to kā IR! Un tas ir pirmais solis uz atlabšanu. Lai kādā situācijā esam nonākuši, ir vienkārši to jāpieņem. Par lielu laimi man vienmēr blakus ir bijusi mana mamma. Ir ļoti svarīgi spēt pieņemt otra cilvēka atbalstu. Man tas bija kas pavisam jauns. Mamma man daudz palīdzēja. Atceros, reiz viņa man stāstīja, kā sasita darba mašīnu. Bija ziema, stūri nebija iespējams novaldīt un viņa ieskrēja darba ēkas sienā. Pie darba pulcējās pāris cilvēki, visi bija satriekti un šausmās skatījās uz mašīnu. Durvis vērās un mana mamma kāpjot laukā, priecīgā balsī iesaucās, ‘’Labrīt, puiši!’’. Uzzinot šo atgadījumu es mammai jautāju, kā viņa varēja tādā brīdī, būt tik mierīga? Viņa man atbildēja šādi,  ”Redzi kad mašīna slīdēja, es ķēru stūri un mēģināju glābt kas ir saglābjams, bet kad mašīna ietriecās, es vairs neko nevarēju darīt. Kādēļ man satraukties? Ir jāsatraucas pirms tam, kad tev vēl ir iespēja šo situāciju glābt, pēc tam vairs nav pamata turpināt satraukties.”

Šie vārdi mani ļoti iedvesmoja. Tik tiešām, situācija bija tāda kāda tā ir, kādēļ man vēl joprojām bija jāsatraucas un jādzīvo pagātnē? Sevis apzināšanās sākas tieši aiz šīm durvīm. Kāds mans labs paziņa reiz teica, ‘’Dzīvei ir jāmāk uzdot pareizi jautājums. Neprasi -Kāpēc?-, prasi- Kā?.” Tad, kad es reiz beidzu kliegt sev sejā, -kāpēc ar mani tas notika?- un nemitīgi sev likt justies kā upurim, tad tik tiešām lietas sāka nokārtoties. Es sāku sev jautāt, kā man visu uzlabot? Ar ko sākt?

 Tā kā sportot kā agrāk vairs nevarēju, it īpaši skriet, tad es sāku doties pastaigās. Netālu no manas mājas atrodas kalniņš, kurā uzkāpjot var redzēt Gauju. Es cēlos no rīta un devos staigāt. Uzkāpdama augšā es saklausīju klusumu un mieru. Man ļoti patika sēdēt un vērot nogāzi, mežu un upi. Manī sāka rosīties pavisam citas domas, šoreiz tās bija pozitīvas.

Nolēmu pievērsties grāmatu lasīšanai. Bet ne jau kuru katru. Es vēlējos ķerties klāt savas dvēseles dziedināšanai. Lasīju grāmatas par domu spēku, par sevis iemīlēšanu un cienīšanu. Klausījos slavenu cilvēku biogrāfijas. Sāku atkal pieķerties meditēšanai. Gaiņāju prom sliktās domas un atļāvu sev domāt tikai labas. Beidzu kontaktēties ar tiem cilvēkiem, kuriem patīk apspriest citu cilvēku problēmas un vienmēr uzkraut negatīvo nastu uz otra pleciem. Devos uz nometni, kura man deva iespēju ielūkoties savas sievišķības enerģijā un spēkā. Devos mēnesnīcas peldēs, ieskatījos acīs savai pagātnei un pats galvenais, beidzot satiku līdzīgi domājošus cilvēkus. Es atraisīju sevī sievieti, par kuras esamību es nemaz nebiju nojautusi. Šis sevis apzināšanās piedzīvojums ir uzvedinājis mani gan uz pareizā ceļa, gan savedis mani kopā ar mīļoto cilvēku.

Galvenais, mani mīļie, ir nekad nešaubīties par sevi. Īstenībā, mēs zinām, kas mums ir jādara un kāds ceļš mums ir ejams. Es arī vienmēr dziļi sirdī esmu vēlējusies vienkāršu mierīgu dzīvi. Dzīvi, kuru es pati vadu, kur es esmu noteicēja. Jo ja mēs nezinām ko mēs vēlamies, tad kāds cits mums to pateiks. Bet kāda citam daļa gar manu dzīvi. Tādēļ jau to sauc par MANU. Jūs esat savas dzīves noteicēji. Šis ir jūsu stāsts un jūsu mākslas darbs. Ja sirds jūs ir uzrunājusi dzīvot laukos un veidot fermu, tad dariet to. Vai ja jūs vēlaties ceļot pa pasauli, vai būt ārsts, vai autobusa šoferis tad dariet to. Vissmagākais pārkāpums ko cilvēks sev var nodarīt, ir iet pretēju ceļu savai sirdij un garam. Mācies sev piedot un laicīgi uzspiest pareizo pedāli. Neļauj citiem tādu privilēģiju, kā novirzīt sevi no sava aicinājuma. Baudi dzīvi, smejies, mīli, un esi laimīgs!

Ar mīlestību, K

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Uz augšu